Ik pa laikam ir tādas dienas, kad tu nonāc ar sevi kā krustcelēs. Tu sēdi un mēģini sevī atrast visu labo, bet spēj izcelt tikai to, kas ir nepilnīgs. Atskaties uz pagātni un spried par to kāds gļēvulis esi bijis un par to, ka varēji daudz vairāk.
Šodien man ir šāda diena. Jau ilgu laiku cenšos saņemties sākt veikt lielākas lietas ar savu dzīvi, bet laikam pārāk baidos, ka neizdosies. Ir jāprot krist un jāprot atkal celties, bet man ir bail, jo nav neviens, kas varētu mani šajā ziņā pamācīt. Šādās dienās gribētos, lai vienkārši uzrastos kāds cits, kas tevi pagrūstu un tad tu varētu sākt kāpt augstāk. Katrs ir savas laimes kalējs. Bet atkal ne šodien... Atkal es nobīstos, atkal it kā saņemos, bet kaut kas mani attur. Ir viens liels BET, šī laikam ir pirmā reize, kad es to pasaku skaļi (nu it kā skaļi). Varbūt tas ir viens solis pretim drosmei.
Un varbūt kādu dienu es tiešām kļūšu par to cilvēku, par kādu es sapņoju būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru