Jaunības untumi

Neskaitāmas reizes ir dzirdēta frāze: "Jaunības muļķība". Laikam pēdējā laikā esmu ar šo frāzi tik bieži sastapusies, ka nevarēju noturēties un man vajadzēja dalīties tajā. Vai tiešām jaunības muļķīgās rīcības ir patiešām kaut kas slikts? Vai tās tikai padara mūsu dzīvi kaut nedaudz riskantāku un aizraujošāku. Es negribu savā dzīvē doties tikai pa pārbaudītajā taciņām un klausīt tikai visu citu pieredzei un nemaz nezināt kā tas ir apdedzināties. Dažbrīd liekas, ka es speciāli meklēju grūtības, lai tikai man būtu ar ko cīnīties. Bet vai tad pati dzīve nav viena liela cīņa? Lai arī kādas grūtības stātos manā ceļā es zinu, ka tiešām viss būs labi. Ne tā kā pasakās, bet būs vieglāk. Es nebaidos no tā, ka man vecumdienās pierē būs par vienu krunciņu vairāk, es nēsāšu to ar lepnumu, jo zināšu, ka esmu to ieguvusi cīņā. Un nez kādu ordeni es beigās iegūšu?
Bet lai nedaudz atpūstos no pasaules es beidzot izvilku miltu paku un sāku cept. Un tajā brīdī es jutos laimīga, jo nekas cits tajā brīdī pasaulē neeksistēja. Pēc garas cīņas ar sevi vienmēr ir jāsaņem balva un šoreiz tā bija ar vārīto krēmu un kokosriekstiem.
Melleņu bučas!
                    -R